Olimpiskais Centrs

BASEINS&SPA

LEDUS HALLE

MANĒŽA

STADIONI

ATPŪTAS BĀZE

Tenisa halle

Septiņi iemesli, kādēļ jāredz festivāla Zelta maska Latvijā izrāde Mūsu klase

Septiņi iemesli, kādēļ jāredz festivāla Zelta maska Latvijā izrāde Mūsu klase

Rīgā šī izrāde tika izpārdota vienā mirklī. Aktīva bijusi arī Ventspils publika. Taču vēl ir nopērkamas biļetes uz pēdējo izrādi, ar kuru Jevgēnija Vahtangova Valsts akadēmiskā teātra aktieri viesosies Liepājas Olimpiskajā centrā 16. oktobrī, Jāpiebilst, tās šeit ir divreiz lētākas nekā Maskavā.

Stāstīt par «Mūsu klasi» nav vienkārši. Trūkst vārdu, ar ko aprakstīt emocionālo satricinājumu, ko tā izraisa. Skatītāji raud. Taču tas nav galvenais. Skatītāji ar prātu un sirdi, ar visu savu būtību iesaistās notikumos, kas notikuši tik sen. Iedomājas sevi izrādes varoņu vietā. Cenšas saprast, kā būtu rīkojušies paši. Cieš, neatrodot viennozīmīgu atbildi. Glābjošā sajūta, ka šis stāsts nav par mums, ka cilvēce pēdējās desmitgadēs būtu kļuvusi gudrāka un labāka, nerodas. Jā, ir par mums, jā, nav kļuvusi.   

1. «Mūsu klase» ir viena no pieprasītākajām vahtangoviešu izrādēm – lai to noskatītos dzimtajās telpās Maskavā, Belokamennajas ielā, biļetes jāpērk mēnesi – pusotru iepriekš. Lai arī visi aktieri ir jauni un seriālu zvaigžņu viņu vidū nav. Toties viņus lieliski pazīst teātramīļi. 2012. gadā tikko augstskolu beigušie jaunieši tika uzņemti Vahtangova teātra Pirmajā studijā, iepatikās skatītājiem burtiski līdz ar pirmajiem skatuves soļiem un šā gada 1. janvārī kļuva par slavenās trupas štata aktieriem. Viņiem pieder nākotne.

2. Tadeuša Slobodzjaneka luga «Mūsu klase» (oriģinālā – «Klasesbiedri. Vēsture 14 stundās») ir starptautiska mēroga hits. Uzrakstīta 2008. gadā, pirmoreiz tā tika iestudēta Londonas Nacionālajā teātrī 2009. gadā un kopš tā laika pieredzējusi ne mazāk kā 30 uzvedumu dažādās pasaules valstīs – no Kanādas līdz Japānai. Autors, kurš pats ir režisors un Varšavas Drāmas teātra vadītājs – ir stingrs: ļauj laist izrādi ēterā tikai tad, kad pats noskatījies mēģinājumu ierakstus. Vahtangova trupas darbu viņš novērtējis augstu: «Viņi spēlē ļoti labi. Skatītāji raud jau kopš otrās stundas.»

3. «Mēs kā nācija nevaram atzīt tikai to vien, ka ciešanas ir sagādātas mums. Es gribēju dalīties stāstā par to, ka mēs paši varam likt ciest citiem,» saka  Slobodzjaneks. Šis citāts šķiet sevišķi iespaidīgs, zinot, ka viņš dzimis Sibīrijas pilsētā Jeņiseiskā, kurp viņa vecāki tika izsūtīti 1944. gadā. Spēja kritiski ielūkoties savas tautas pagātnē – un šajā procesā iztikt bez moralizēšanas – ir reta dāvana, ar to apveltīti vien nedaudzi dramaturgi. Arī drosmes Slobodzjanekam netrūkst: par izejas punktu lugas radīšanai viņam kalpoja Jana Tomaša Grosa dokumentālā pētījuma  «Kaimiņi. Ebreju miestiņa iznīcināšanas vēsture» publikācija (izdots Ņujorkā 2001. gadā). Grāmata, kurā apgalvots, ka poļi gana aizrautīgi vērsās pret ebrejiem arī bez nacistu pavēlēm, izraisīja skandālu un satricināja poļu sabiedrību. Un tomēr Slobodzjaneks par savu lugu saņēma Nacionālo literatūras balvu.

4. Izrādi «Mūsu klase» noformējis slavenais scenogrāfs Aleksandrs Borovskis. Viņa skatuves risinājums pārsteidz ar ārkārtīgu vienkāršību un metaforiskumu.

5. Varšavā Slobodzjaneka lugā spēlē aktieri, kam jau ir četrdesmit un vairāk. Vahtangovieši ir divreiz jaunāki. «Bija ideja, ka aktieriem jābūt katram tādā vecumā, kādā miris viņa varonis. Tas ir, aktieriem būtu no 20 līdz 80. Taču tādā gadījumā neizveidotos tik enerģiska komanda,» skaidro izrādes režisore Natālija Kovaļova. Komanda ir patiesi apbrīnojama, saspēlējusies, kā viens vesels. Pēc izrādes ikviens steidzas citus apskaut: «Esam viens otram tik daudz ļauna nodarījuši uz skatuves…»

6. Lugas personāži (praktiski visiem ir reāli prototipi – Jedvabnes pilsētiņas iedzīvotāji), pieci poļi un pieci ebreji, kuri 1935. gadā ir klasesbiedri, 1941. gadā sašķeļas, kļūstot par slepkavām, upuriem un tiem, kuri cenšas palikt cilvēki – taču izdzīvot. Laimi nevar iemantot neviens. «Arī šodien mums bieži nākas izdarīt sarežģītas izvēles. Par savu rīcību mēs atbildam paši. Kā rīkoties, lai neaizrītos ar novēlotas nožēlas malku? Strādājot pie izrādes, es bieži jautāju sev: «Bet ko būtu darījusi es?» Un taisnošanās, kas izskan lugas varoņu balsīs, – «Bet ko tad es varēju darīt?» – tā nav atbilde. Man šis stāsts ir vispārcilvēcisks. Manuprāt, par smagām vēstures mācībstundām ar cilvēkiem ir jārunā teātra valodā, jo tā ir vienkārša un uzskatāma: šeit dzīva cilvēka (skatītāja) priekšā dzīvs cilvēks (aktieris) pāris stundās izdzīvo veselu dzīvi, atsedzot slepenos cilvēka likteņa mehānismus – viņa pagātnes saikni ar tagadni un nākotni,» saka Natālija Kovaļova.    

7. Un tomēr izrādes finālu neviens nesauks par neglābjami bezcerīgu. Tieši tas droši vien ir vispārsteidzošākais…

Festivāla «Zelta Maska Latvijā» ģenerālie partneri jau 13 gadu garumā ir kompānija «Severstaļ» un Rietumu Banka. Festivāla norisi atbalsta Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas Kultūras ministrijas, Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas vēstniecības, Latvijas Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Liepājas dome, Ventspils dome un Rīgas Brīvostas pārvalde. Ģenerālais informācijas partneris – Pirmais Baltijas kanāls. Informācijas partneris – portāls Delfi.

Festivālu «Zelta Maska Latvijā» organizē kompānija «ART Forte». Izrāžu biļetes var iegādāties visās teātru kasēs un «Biļešu Paradīzes» tirdzniecības tīklā,  www.bilesuparadize.lv.
Papildu informācija – mājaslapās www.goldenmask.lv un www.artforte.lv.

Atpakaļ